10. diena nometnē "Ezergaismas"
Šodien bija pēdējā diena nometnē "Ezergaismas", un tā bija pilna ar sajūtām un atvadām. Vakar vakarā mums bija noslēguma ballīte un vēstuļu lasīšana līdz pat naktij, tāpēc šodien visi varēja pagulēt ilgāk. Kad beidzot pamodos, jutos vēl mazliet noguris, bet arī ļoti laimīgs.
Kad visi bija piecēlušies, mēs sākām sakārtot savas istabiņas un kravāt mantas. Tas bija dīvaini redzēt visu iepriekš tik dzīvīgo un pilno istabu tik tukšu. Kopā ar draugiem salikām mantas somās un pārliecinājāmies, ka nekas netiek aizmirsts.
Atvadas bija visgrūtākās. Sirsnīgi apskāvieni, smiekli un arī pāris asaras. Mēs visi apmainījāmies ar solījumiem tikties vēlāk un uzturēt kontaktus. Daži no mums pat plānoja, kā satikties nākamajā vasarā. Tas bija gan skumji, gan priecīgi – skumji, jo nometne beidzās, bet priecīgi, jo esmu ieguvis tik daudz jaunus draugus un atmiņas.
Kad mantas bija sakārtotas, bija laiks gaidīt vecākus. Lēnām viens pēc otra viņi sāka ierasties, un atvadāmies ar katru draugu, kad viņu vecāki atbrauca. Kad pienāca mana kārta, es vēl pēdējo reizi paskatījos apkārt un atvadījos no šīs brīnišķīgās vietas.
Tagad esmu mājās, un, rakstot šo dienasgrāmatas ierakstu, es saprotu, cik ļoti man pietrūks nometnes un cilvēku, kurus satiku. Bet es arī zinu, ka nākamā vasara nesīs jaunus piedzīvojumus un iespējas. Līdz tam es glabāšu šīs atmiņas sirdī.
Līdz 2025. gada vasarai!